Viens no franšīzes Dragon Age līdzautoriem ir veltījis ļoti asu kritiku mākslīgā intelekta (AI) izmantošanai spēļu izstrādē. Viņaprāt, šī tehnoloģija neļauj jaunajiem darbiniekiem pilnvērtīgi apgūt savu amatu.
Deivids Gaiders (David Gaider) savulaik sarakstīja scenārijus tādām spēlēm kā Dragon Age: Origins, Dragon Age 2 un Dragon Age Inquisition. Viņš pameta studiju BioWare 2016. gadā. Nesen medijs GamesRadar jautāja viņa viedokli par AI rīku ietekmi uz industriju.
Gaiders savā atbildē norādīja uz bieži izmantoto argumentu par autortiesībām. Šie modeļi tiek apmācīti, izmantojot autortiesību aizsargātus materiālus. Tas nākotnē var radīt nopietnas juridiskas problēmas. Autors uzsvēra, ka nedrīkst ignorēt arī šī jautājuma morālo pusi.
Problēmas ar jauno speciālistu apmācību
Daudzi nozares pārstāvji uzskata, ka mākslīgais intelekts palīdz veikt monotonus un atkārtojamus uzdevumus. Tomēr Gaiders saskata tajā lielu bīstamību. Šādi vienkārši uzdevumi ir ļoti svarīgi mazāk pieredzējušiem izstrādātājiem. Tie palīdz labāk izprast un apgūt spēļu veidošanas pamatus.
- Lomu maiņa: Ģeneratīvo AI vajadzētu uztvert tikai kā asistentu ikdienas rutīnas darbiem. Tomēr šobrīd situācija bieži ir pretēja. Tehnoloģijai tiek uzticēts svarīgākais darbs, bet cilvēkam atliek tikai “pucēt” rezultātu.
- Kvalitātes trūkums: Gaiders kā stāstu dizainers nekad nav pieredzējis situāciju, kurā sliktas kvalitātes produkta labošana prasītu mazāk laika nekā jauna darba uzrakstīšana no nulles. Šādas labošanas rezultāts parasti ir viduvējs.
- Jaunā paaudze: Likvidējot visus zemākā līmeņa uzdevumus, industrijai nebūs iespēju apmācīt nākamo izstrādātāju paaudzi.
“Vibe coding” risks un sistēmu nepārzināšana
Kritika attiecas arī uz programmēšanu. Nozari sāk pārņemt tā saucamā sajūtu kodēšana (vibe coding). Šajā procesā izstrādātājs vienkārši apraksta savu vīziju vienkāršā valodā. AI pēc tam pats uzraksta kodu. Cilvēks pats šo kodu vairs neraksta.
Ģeneratīvais AI nespēj veikt precīzas iterācijas. Tam nevar palūgt pielabot nelielas detaļas un vienlaikus iegūt konsekventu rezultātu. Gaiders nespēj iedomāties šādu rīku izmantošanu lielākiem uzdevumiem.
Kā ir iespējams labot kļūdas, ja kods tapis ar “sajūtu” metodi? Kāda jēga veidot prototipus, ja neviens no komandas neko neiemācās par gala produkta izstrādi? Kāpēc izmantot rīkus koncepciju radīšanai, ja tie būs bezdvēseliski un saturēs kļūdas? Māksliniekiem šādus darbus būs neiespējami precīzi reproducēt. Rezultātā komandā ir sistēmas, kuru darbības principus neviens īsti nezina.
Noslēgumā scenārists norādīja, kā industrijai vajadzētu izturēties prieš šiem rīkiem. Kamēr nav ieviests stingrs regulējums un datu ieguves caurspīdīgums, situācija nemainīsies. Vadītājiem beidzot jāsaprot, ka tas nav lēta darbaspēka aizvietotājs. Nevajag ierobežot savas komandas, lai uzspiestu nerealizējamas cerības. Tāpēc šobrīd pret mākslīgo intelektu vajadzētu izturēties kā pret bīstamu mēri.
